VECUMPOSMU ĪPATNĪBAS.
PATSTĀVĪGAIS DARBS
DIDAKTIKA
Patstāvīgo darbu izstrādāja:
Natāļja Korovkina
Neklatiene grupa 1.1
Rīga 2009
Raksturot mācīšanās metodes, kas veicina radošo attīstību ( spējas ).
Mācību metode ir skolotāja un skolēnu didaktiskas sadarbības paņēmienu sistēma skolēnu zināšanu un prasmju veidošanai un izziņas spēju attīstīšanai.
Mācību rezultāti lielā mērā atkarīgi ne tikai no zinātniski pamatotu mācību mērķu, satura noteikšanas, bet arī no mācību metodes pilnveidojas pedagoģijas zinātnes un psiholoģijas atklājumu rezultātā. Mācību metode ir viens no svarīgākajiem mācību procesa ārējās struktūras komponentiem.
Mūsdienās mācību metožu uzdevumos ietilpst gan skolēnu intelektuālā, tikumiskā, estētiskā, fiziskā, ekoloģiskā gan cilvēka aktīvas humānas attieksmes veidošana pret dabu un cilvēkiem, gan nacionālo un vispārcilvēcisko vērtību vienotības apzināšanās un tai atbilstošas rīcības nodrošināšana.
Mācību metožu ir daudz. Bet populārākie ir trīs :
1. Klasifikācija pēc izziņas veidiem ( avotiem, ceļiem ).Te pakļautās grupas ir runas, rakstu, uzskates un praktiskā metodes.
2. Grupēšana pēc mācību uzdevumu specifiskas. Pakļautās grupas : zināšanu veidošanas ( informācijas ), prasmju izkopšanas ( vingrinājumu ) un pārbaudes metodes.
3. Grupēšana pēc skolēnu izziņas aktivitātes un patstāvības mācības.
Katram no šiem klasifikācijas variantiem ir savs atzīstams pamatojums, kā arī savas nepilnības. Bet mēs uzskatām metodes, kad jums nepieciešama radoša attīstība.
Pārrunu metodes.
Aplūkojamā metode ir dialogs skolotāja un skolēnu starpā mācību stundas laikā. Pārrunu būtība – skolotāja mērķtiecīgi virzīto jautājumu un skolēnu atbilžu gaitā – vadīt skolēnu uz jaunām atziņām. Pārrunās skolotājs nesniedz atzinās gatavā veidā, bet vada sarunu tā, lai it kā paši skolēni būtu atklājuši un nonākuši līdz vajadzīgajai atziņai. Pamatprasības pārrunām :
· Jautājumiem jābūt atklātiem, lai uz tiem skolēns nevarētu atbildēt „jā „vai „nē „.
· Skolotājam jāraugās, lai skolēni savas atbildes pamatotu un argumentētu
· Skolēni b jāmāca izteikt savas domas skaidros un sakarīgos teikumos
Pētnieciskā metode.
Aplūkojamo metodi izmanto mācību procesā, lai apgūtu zināšanas un prasmes trešajā līmenī, t.i. zināšanu radošā izmantošanā skolēnam vēl nepazīstamajā situācijā.
· Nodrošināt zināšanu radošu izmantošanu;
· Sekmēt zinātniskās izziņas metožu apguvi;
· Sekmēt skolēnu zinātkāres attīstību;
· Veidot radošās darbības pieredzi;
· Sekmēt skolēna patstāvības attīstību pētnieciskā rakstura uzdevumu risināšanā.
Heiristiskā metode.
Viens no mācību procesa uzdevumiem ir sekmēt skolēna sagatavotību patstāvīgai problēmu, dažādu uzdevumu risināšanai. Skolotājam palīdzot, skolēni cenšas iet zinātniska pētījuma ceļu vai tā atsevišķu posmu risināšanā ( skolēni vingrinās pētījuma mērķa,, priekšmeta, hipotēzes, pētījuma uzdevumu, metožu noskaidrošanā, mēģina analizēt iegūto informāciju, izdarīt secinājumus ). Heiristiskā metode realizējas skolotāja un skolēnu daļēju meklējumu pārrunā, kad skolēni ne tikai reproducē zināšanas, bet tiek iesaistīti meklējumos, kā visefektīvāk atrisināt uzdevumu, ejot zinātniskā pētījuma ceļu. Lietojot heiristisko metodi, uzskates līdzekļu funkcija ir problēmsituāciju radīšana, kas sekmē skolēnu patstāvīgās domāšanas aktivizēšanu, cēloņsakarību meklējumus, vispārinājumu formulējumu no atsevišķiem faktiem. Bet tā metode ir mazefektīva, kad jāveido praktiskās prasmes un iemaņas, kur liela nozīme ir parādīšanai un atdarināšanai. Tā ir grūti izmantojama, apgūstot principiāli jaunas zināšanas, kur nav iespējams izmantot iepriekšējo pieredzi.
Lai efektīvi lietotu dažādas metodes, svarīgas ir arī pieredze un vingrinājumi.
Vingrinājumi :
· Konstruktīvie vingrinājumi ir variatīvo vingrinājumu augstākā pakāpe. Te jaunrade nav tikai atsevišķa sastāvdaļa, bet aizpilda visu skolēna darbību kopumā. Raksturīgi piemēri ir konstrukcijas uzdevumi ģeometrijā, fizika, darbmācībā, domraksti dzimtajā valodā un vizuālie daiļdarbi ( sacerējumos, referātos, zīmēšanā, veidošanā, telpisko modeļu, rasējumu izpildē utt ). Šie vingrinājumi attīsta grafisko un telpisko iztēli, novatorisku domāšanu, izkopj sensoriskās un motoriskās prasmes un spējas.
· Heiristiskie vingrinājumi ir diagnostisko vingrinājumu turpinājums pētniecības virzienā. Heiristiskā darbība neapstājas pie situācijas diagnozes, bet cenšas arī to izskaidrot – noteikt parādību cēloņus un atklāt likumsakarības. Šāda vingrinājuma dominante ir induktīvā domāšana ( analīze, salīdzināšana, abstrahēšana un vispārināšana ).
· Pētnieciskie vingrinājumi ir heiristisko vingrinājumu augstākā pakāpe. Tie tiek attīstīta izziņas interese, prasme veikt eksperimentu utt.
2.. Izveidot savu vielu sociālo prasmju attīstīšanai 1,3,6,9,12 klašu grupās minēt konkrēto sociālo prasmi un tās attīstīšanas līdzekli. Noformēt tabulas veida.
Cilvēku darbības veidi ( rotaļa, darbs, zinātne, sports, māksla u.c. ) cieši saistīti ar apkārtējās pasaules un pašam sevis izzināšanu. Mācības arī ir darbība. Mācību mērķi izriet no sabiedrības garīgajām un materiālajam vajadzībām, zinātnes un kultūras attīstības līmeņa. Mūsdienās izvirzās vajadzība pēc cilvēkiem, kas būtu zinoši, demokrātiski noskaņoti un spējīgi radoši darboties brīva tirgus apstākļos.
Viens no galvenajiem mācību procesa uzdevumiem ir skolēna iesaistīšana aktīvā izziņas procesā. Bet kā stimulē skolēnu pārvarēt zināmas grūtības zināšanu, prasmju un iemaņu apguvē? Skolas un izglītības sistēmu sabiedrība veido un uztur, rūpēdamās par savas jaunās paaudzes sagatavošanu dzīvei. Tāpēc ir svarīgi, lai jaunatne šo sava mūža posmu , skolas gadus, aizvadītu sekmīgi un tiešam tiktu arī sagatavota pilnvērtīgai darba dzīvei, prastu patstāvīgi un pareizi izvēlēties turpmāko dzīves ceļu. Skolēni mācās no 6 ( 7 ) līdz 18 ( 19 ) gadu vecumam. Šai laika posmā notiek intensīva fiziskā ( somatiskā ) un garīgā attīstība. Izmaiņas notiek it kā nemanot, tomēr ar katru nākamo klasi tās ir konstatējamas kā vispārēja parādība. Zinot katras klases skolēnu tipiskās vecuma īpatnības, iespējams arī vieglāk un pareizāk izprast katra skolēna individuālās īpatnības. Vieglākas pārskatāmības dēļ pedagoģijā pieņemts bērnus, pusaudžus un jauniešus sagrupēt pēc vispārējās attīstības īpatnībām noteiktās grupās – vecumposmos. Šis iedalījums ir saskaņots ar skolu sistēmas pakāpēm ( sākumskola, pamatskola, vidusskola ), kam savukārt tiek piemērota skolotāju izglītošana darbam ar attiecīgā posma skolēniem.
VECUMPOSMU ĪPATNĪBAS.
1. No 0 – 3 g. – agrā bērnība
2. No 3 – 6 ( 7 ) g. – pirmsskolas posms ( vidējā bērnība )
3. No 6 ( 7 ) -10 ( 11 ) g. – jaunākais skolas posms ( vēlā bērnība )
4. No 10 ( 11 ) – 15 ( 26 ) g. - vidējais skolas posms ( pusaudži )
5. No 15 ( 16 ) – 18 ( 19 ) g. – vecākais skolas posms ( agrā jaunība )
6. No 18 ( 19 ) – 23 ( 24 ) g. – vēlā jaunība
Atšķirīgs var būt arī individuālais attīstības līmenis katrā posmā un katrā dzīves gada. Tomēr neatkarīgi no minētajām novirzēm katram vecumposmam paliek savas tipiskās attīstības īpatnības, kas vienlaikus arī ļauj prognozēt šo audzēkņu turpmākās attīstības perspektīvas.