Rējie nāves cēloņi un traumatisms
Ārējo nāves cēloņu dēļ Latvijā katru gadu tiek zaudēts vairāk kā 40 tūkstoši potenciālo dzīves gadu[124] (PZDG) līdz 65 gadu vecumam. Joprojām visvairāk PZDG, kas saistīti ar netīšiem nelaimes gadījumiem tiek zaudēts satiksmes negadījumos, otrajā vietā ir noslīkšana, bet trešajā nosmakšana un citi elpceļu traucējumi. Dažādu ārējo cēloņu nozīmība atšķiras atsevišķās vecuma grupās.[125]
Mirstība ārējo nāves cēloņu dēļ ik gadu samazinās, 2009.gadā sasniedzot rādītāju 95,7 uz 100000 iedzīvotāju (2008.gadā – 108,2)[126]. Saskaņā ar VEC Latvijas iedzīvotāju Nāves cēloņu datu bāzes sniegto informāciju par 2009.gadu, augstākā mirstība no ārējiem nāves cēloņiem uz 100 000 iedzīvotājiem ir darbspējas vecumā – 99,9 gadījumi, savukārt bērnu vecumā augstākie mirstības rādītāji ārējo cēloņu dēļ ir vecuma grupā 15–19 gadi (32,0 uz 100 000 iedzīvotājiem). Otra augstākā mirstība ir bērniem 1– 4 gadu vecumā (12,1 uz 100 000 iedzīvotājiem), skolas vecuma bērniem šis rādītājs svārstās ap 10 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotājiem. Ārējo cēloņu nāves grupā ļoti būtiski atšķiras sieviešu mirstība (42,5 uz 100 000) un vīriešu mirstība ( 157,8 uz 100 000).
Ārējo nāves cēloņu grupā gan darbspējas vecumā, gan skolas vecumā biežākais nāves cēlonis ir satiksmes negadījums. Salīdzinot ar 2004.gadu, abās šajās vecuma grupās mirstības rādītājs ceļu satiksmes negadījumos ir samazinājies. Vecuma grupā no 15–19 gadiem šis rādītājs bija 24,9 uz 100 000 iedzīvotājiem 2004.gadā, bet 2009.gadā – 8.0 uz 100 000 iedzīvotājiem. Darbspējīgā vecuma grupā– attiecīgi 27,6 uz 100 000 iedzīvotājiem un 13,1 uz 100 000 iedzīvotājiem.[127]
Nāves gadījumi ārējo cēloņu dēļ ir vieni no tiem, kurus iespējams novērst – veicinot apkārtējās vides drošību (ceļu satiksme, mājokļa drošība utml.), kā arī izglītojot sabiedrību par dzīves veida paradumu un uzvedības ietekmi uz personas veselību. Par iespējām sasniegt pozitīvus rezultātus šajā jomā liecina Ceļu satiksmes drošības programmas[128] realizācija, kuras rezultātā ievērojami samazinājusies mirstība ceļu satiksmes negadījumos. Kopš 2001. gada ievērojami ir samazinājies ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušo bērnu līdz 5 gadu vecumam skaits no 46 gadījumiem uz 100 000 līdz 1,8 uz 100 000 – 2009.gadā. Šī pozitīvā tendence cieši korelē ar bērnu sēdeklīšu izmantošanas skaita pieaugumu pēdējo gadu laikā. Kā liecina pētījuma 2008.gada aptaujas dati, bērnu sēdeklīšus, pārvadājot mazus bērnus, lietojuši 40,5% respondentu (42,9% sieviešu un 37,1% vīriešu).[129] Tomēr tas nav pietiekošs rādītājs un nozīmē, ka aptuveni 60% iedzīvotāju, pārvadājot bērnus, joprojām neizmanto bērnu sēdeklīšus.
Traumas ir viens no biežākajiem iemesliem ilgstošai vai nepārejošai darba nespējai vai invaliditātei. Daudzi cilvēki, kas guvuši traumas, to sekas izjūt vēl ilgus gadus. Kā liecina PVO veiktie aprēķini, kopumā traumas veido 10% no visiem zaudētajiem pēc nespējas samērotiem dzīves gadiem (DALY disability – adjusted life years) un tiek prognozēts, ka šis rādītājs varētu palielināties līdz 20%. Līdz ar to traumu radītām sekām ir būtiska ietekme uz sabiedrību. Latvijā katra 10 pirmreizējās invaliditātes gadījuma iemesls ir ievainojums, saindēšanās vai citas ārējas iedarbes sekas. Kopējā pirmreizējās invaliditātes cēloņu struktūrā invaliditāte ārējo apstākļu radīti traumu dēļ ieņem 4.vietu. Traumu sekas ir par iemeslu pirmreizējai invaliditātei gados jauniem cilvēkiem[130].
Pēc PVO aprēķiniem 68% jeb vairāk kā divi no trīs traumatisma gadījumiem (tai skaitā ar letālām sekām) ir novēršami, bērnu vecumā šis novēršamo traumu īpatsvars ir pat lielāks[131].
Pusaudžu vecumā ir raksturīgi ievainojumi, kas gūti fiziskās aktivitātēs. Pēc pētījuma datiem pēdējā gada laikā traumas guvuši gandrīz puse no aptaujātajiem skolēniem 11, 13 un 15 gadu vecumā.[132] Vislielākais gūto traumu īpatsvars vērojams neformālās sporta nodarbībās un fiziskās aktivitātēs – velobraukšanā, slidošanā un skrituļslidošanā bez aizsarglīdzekļiem, braukšanā ar motorizētiem pārvietošanās līdzekļiem pirms tiesību iegūšanas, peldēšanās nepiemērotās vietās, dažādu spēļu spēlēšana graustos un nepabeigtās jaunbūvēs.
Lai īstenotu vienotu un pēctecīgu politiku traumu un ārējo cēloņu izraisītu nāves gadījumu samazināšanai nepieciešams izstrādāt politikas plānošanas dokumentu, kurā noteiktu traumatisma profilakses pasākumus.
Traumu, ievainojumu un mirstības iemesls ir arī tīšs kaitējums – vardarbība un paškaitējums. Viena no aktuālākajām mūsdienu sabiedrības problēmām ir vardarbība ģimenē, kas ir saistīta ar vardarbību intīmo partneru starpā, vardarbību pret bērnu un vardarbību pret gados veciem cilvēkiem. Vardarbība ģimenē izpaužas gan kā fiziska, gan emocionāla vardarbība. Par vardarbību tiek uzskatīta arī bērnu atstāšana novārtā, kā rezultātā bērni gūst smagus ievainojumus.
Kā liecina VEC dati, 2009. gadā vardarbīga uzbrukuma rezultātā mirušas 143 personas. Lielākais no vardarbības mirušo īpatsvars ir vecumā no 25 līdz 60 gadiem. Pēc traumu reģistra datiem ievainojumus vīra, sievas vai partnera dēļ 2009. gadā guvušas 186 personas.
Vardarbības mazināšanas jautājumus risina LM izstrādātā „Programma vardarbības ģimenē mazināšanai 2008.– 2011. gadā”[133] un Ģimenes politikas pamatnostādnes 2011.-2017.gadam[134]
Bērni no vardarbības cieš ne tikai ģimenē, bet arī izglītības iestādē, kur skolēnu vidū raksturīga gan fiziska, gan emocionāla vardarbība. Skolēnu veselības paradumu pētījuma dati liecina, ka ņirgāšanās skolēnu vidū ir izplatīta parādība. 2005./2006. mācību gada dati rāda, ka aptuveni puse skolēnu pēdējo pāris mēnešu laikā vismaz reizi ir cietuši no ņirgāšanās[135].
Reģistrēto darba nelaimes gadījumu skaits Latvijā samazinās. 2008. gadā reģistrēts 1781 darba nelaimes gadījums, 2009. gadā– 1194 gadījumi. Ievērojami samazinājies arī reģistrēto smago nelaimes gadījumu skaits, kas 2008. gadā bija 265 gadījumi, bet 2009. gadā – 174 gadījumi, kā arī samazinājies reģistrēto letālo darba nelaimes gadījumu skaits– 2008. gadā reģistrēti 43 gadījumi, bet 2009. gadā – 32 gadījumi.[136]
Latvijā, salīdzinot ar citām ES valstīm, ir augsts letālo nelaimes gadījumu skaits, taču kopējais reģistrēto nelaimes gadījumu skaits ir aptuveni 15– 20 reizes zemāks, kas norāda uz būtiskām problēmām darba vidē un to, ka netiek reģistrēta lielākā daļa nelaimes gadījumu darbā. Tādējādi netiek uzzināti nelaimes gadījumu cēloņi, lai novērstu to atkārtošanos. Nelaimes gadījumu slēpšana, neizmeklēšana un nereģistrēšana veicina invaliditātes rašanos un pazeminātas darbspējas cietušajiem, kuriem nav tiesības saņemt valsts apmaksātu ārstēšanu un rehabilitāciju. Bieži vien tieši veselības aprūpes darbinieki pirmie nonāk notikuma vietā pie cietušajiem, vai arī pie viņiem griežas cietušie, tomēr ne vienmēr Valsts darba inspekcijā nonāk dati par uzņēmumā notikušo nelaimes gadījumu.
Atsevišķa problēmu grupa ir pašnodarbinātās personas, kuras strādā bīstamos apstākļos, piemēram, veicot dažādus celtniecības darbus ir pakļauti kaitīgajiem darba vides faktoriem, vai strādā īpašos apstākļos, bet ciešot nelaimes gadījumā darbā, nesaņem valsts atbalstu saistībā ar nelaimes gadījumu darbā un/vai arodslimību.
60 - 70% gadījumu nelaimes gadījumos cieš darbinieki, kuru stāžs attiecīgajā profesijā nav bijis lielāks par 1 gadu vai kuru stāžs profesijā ir no 1 līdz 3 gadiem. Tas liecina, ka darbinieki, kas stājas pie jaunu darba pienākumu veikšanas, pirms tam uzņēmumos netiek pienācīgi instruēti un apmācīti[137].
Pasākumus drošas un veselībai nekaitīgas darba vides nodrošināšanai nosaka Darba aizsardzības jomas attīstības pamatnostādnes 2008.-2013.gadam[138].
Būtiska nozīme ir savlaicīgai traumu guvušo pacientu rehabilitācijai. Tā uzlabo traumas guvušo pacientu dzīves kvalitāti, mazina pārejošu darba nespēju un nodrošina invaliditātes profilaksi. Nesaņemot savlaicīgu rehabilitāciju, traumas guvušie pacienti ir pakļauti invaliditātes riskam.
Identificētās problēmas:
• Visvairвk potenciвlo dzоves gadu zaudзts вrзjo nвves cзloтu dзп. Vоrieрiem potenciвlo zaudзto dzоves gadu rвdоtвjs no вrзjiem nвves cзloтiem ir 4,8 reizes augstвks nekв sievietзm;
• Satiksmes negadоjumi ir bieювkais nвves cзlonis вrзjo nвves cзloтu grupв bзrniem skolas vecumв un darbaspзjоgв vecuma iedzоvotвjiem;
• Traumas ir viens no biežākajiem iemesliem ilgstošai vai nepārejošai darba nespējai vai invaliditātei. Traumas veido 10% no visiem zaudētajiem pēc nespējas samērotajiem dzīves gadiem;
• Pusaudžu vecumā ir raksturīgi ievainojumi, kas gūti fizisko aktivitāšu laikā;
• Aptuveni puse skolēnu pēdējo pāris mēnešu laikā vismaz reizi ir cietuši no vardarbības, tai skaitā skolā, interneta vidē un elektroniskajos saziņas līdzekļos;
• Latvijā, salīdzinot ar citām ES valstīm, ir augsts letālo nelaimes gadījumu darbā skaits;
• Iedzīvotāju informētība par darba vides riska faktoriem un to ietekmi uz veselību ir zema.