Veselības aprūpes organizācija
Primārā veselības aprūpe ir cilvēka pirmais saskarsmes posms ar veselības aprūpes sistēmu. To nodrošina ģimenes ārsti. Ģimenes ārsti savā praksē reģistrētajiem pacientiem nodrošina vispārējo veselības aprūpi (akūto un hronisko slimību ārstēšanu), ieskaitot ambulatorās ķirurģiskās procedūras, rehabilitāciju, aprūpi grūtniecības laikā un pēcdzemdību aprūpi, izraksta zāles, nosūta uz diagnostiskiem izmeklējumiem un pie speciālistiem sekundārās veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanai, kā arī nodarbojas ar profilaktisko darbu (t.sk. imunizāciju).
Joprojām saglabājas situācija, kad atsevišķu ģimenes ārstu praksēs nav primārās veselības aprūpes māsas vai reģistratora, vienā kabinetā uz maiņām notiek divu ģimenes ārstu pacientu pieņemšana, māsai nav nodrošināta atsevišķa telpa, kur strādāt ar pacientiem. Šie trūkumi pasliktina pacientu pieejamību ģimenes ārsta un māsas pakalpojumiem, rada rindas pakalpojumu saņemšanai, izsauc pacientu neapmierinātību ar ģimenes ārstu darba organizāciju un pakalpojumu kvalitāti. Jāatzīmē, ka normatīvajos aktos noteiktās prasības ģimenes ārstu prakšu darba organizācijai nav pietiekami detalizētas un līdz ar to ir iespējamas šādas novirzes no labās prakses izpratnes. Līdz ar to, ir jāmeklē risinājums, kā uzlabot ģimenes ārsta pakalpojuma ģeogrāfisko pieejamību un pakalpojuma kvalitāti. Nepieciešams attīstīt ģimenes ārsta prakšu tīklu, celt prakšu kapacitāti, kā arī paplašināt ģimenes ārsta kompetenci un motivāciju iesaistīties sabiedrības veselības veicināšanā. Būtiski ir panākt ģimenes ārsta lomas veselības sistēmā konceptuālu izpratnes maiņu - no „vārtu vērēja” uz „veselības aprūpes menedžeri”. Proti, jāpanāk, ka ģimenes ārsts ir centrālā persona, kas virza pacientu veselības sistēmas ietvaros un koordinē ārstēšanas procesu, vairāk laika velta pacientam un veselības veicināšanas un profilakses aspektiem, kā arī ir atbildīgs par efektīvu, savlaicīgu un ekonomisku ārstēšanu.
Vienlaicīgi pilnā mērā netiek izmantots farmācijas nozares profesionāļu potenciāls ģimenes ārsta komandas atbalstam. Nepieciešams nodrošināt farmaceitiskās aprūpes harmonisku iekļaušanos primārās veselības aprūpes sistēmā ieviešot farmaceitiskās aprūpes „kapitācijas modeli”, izveidojot optimālu pakalpojumu sniedzēju ( farmaceitu prakšu) infrastruktūru. Tā rezultātā tiks nodrošināta pakalpojumu kvalitāte un veicināta to pieejamības attīstība neatkarīgi no pacientu dzīvesvietas.
Sekundāro ambulatoro veselības aprūpi Latvijas iedzīvotāji var saņemt ambulatorajās un stacionārajās ārstniecības iestādēs ar ģimenes ārsta nosūtījumu vai bez tā (maksas pakalpojums). Šos pakalpojumus sniedz noteiktā darbības jomā specializējusies ārstniecības persona. Ģimenes ārsts palīdz pacientam izdarīt izvēli starp piedāvātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem un nosūta pacientu pie atbilstošākā speciālista.
Veidojot veselības aprūpes sistēmu, kurā ģimenes ārsts pilda „veselības aprūpes menedžera” funkciju, ir būtiski panākt atgriezeniskās saites veidošanos starp sekundārās ambulatorās aprūpes speciālistiem un ģimenes ārstu, tādējādi nodrošinot pilnvērtīgas un ticamas informācijas izmantošanu ārstniecības procesā. Pēctecība primārajā un ambulatorajā aprūpē uzlabos pakalpojumu kvalitāti, veicinās uzticēšanos ārstam, kā rezultātā mazināsies ielaisto slimību skaits, ātrāk tiks atjaunotas personas darbaspējas un ilgtermiņā sagaidāma arī sabiedrības veselības rādītāju uzlabošanās.
Stacionārie veselības aprūpes pakalpojumi tiek nodrošināti universitātes slimnīcās, daudzprofilu slimnīcās, specializētajās slimnīcās un aprūpes slimnīcās[144].
Uz slimnīcu pacientu var nosūtīt primārās veselības aprūpes speciālisti, sekundārās ambulatorās veselības aprūpes speciālisti un NMP dienests. Stacionārās veselības aprūpes ietvaros tiek sniegti sekundārā un terciārā līmeņa veselības aprūpes pakalpojumi.
Akūto gultu skaits (universitātes un daudzprofila slimnīcās, specializētajās slimnīcās) joprojām ir sadrumstalots pa daudzām slimnīcām, kas apkalpo administratīvās teritorijas ar mazu iedzīvotāju skaitu un nodrošina nelielu hospitalizāciju apjomu. Atbilstoši Pasaules Bankas rekomendācijām stacionāro gultu skaits, lai efektivizētu pieejamo līdzekļu izlietojumu, būtu jāsamazina.
Lai attīstītu ambulatoro veselības aprūpi un sekmētu ekonomisku veselības aprūpes budžeta izlietošanu, 2009.gadā ir ievērojami paplašināta dienas stacionāru darbība un tajos sniegto pakalpojumu apjoms, kā arī ieviests jauns no valsts budžeta līdzekļiem finansēts veselības aprūpes pakalpojums – veselības aprūpe mājās.
Tā kā laika posmā, kad tika palielināts finansējums veselības aprūpes sistēmai un palielinājās izmaksas uz vienu iedzīvotāju, veselības aprūpes sistēmas efektivitāte nepalielinājās, piemēram, nemainījās ģimenes ārsta un ambulatoro speciālistu realizēto aprūpes epizožu skaits, nepalielinājās pacientu apmierinātība attiecībā uz veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, ir nepieciešams ieviest pasākumus veselības aprūpes sistēmas darbības efektivitātes palielināšanai, t.sk., turpināt racionālu slimnīcu pakalpojuma koncentrēšanu un ambulatoro pakalpojumu decentralizāciju un reģionālu attīstību. Bez tam, nepieciešams veicināt sadarbību ar sociālo pakalpojumu sniedzējiem, pašvaldībām, lai attīstītu integrētu ilgtermiņa aprūpi, īpaši pacientiem gados, pacientiem ar garīgās veselības traucējumiem šiem mērķiem novirzot nepieciešamo finansējumu.
Tāpat nepieciešams attīstīt un stiprināt klīnisko farmaceitu institūciju un to iesaistīšanos lēmumu pieņemšanā par zāļu izvēli un lietošanu stacionārajā posmā, nodrošinot arī medikamentozās terapijas uzraudzību un, nepieciešamības gadījumos, arī zāļu lietošanas pēctecību arī ambulatorajā posmā.
Dienas stacionārā pacients, kuram nav nepieciešama ārstniecības personu aprūpe un uzraudzība visu diennakti, var saņemt diagnostiskos un veselības aprūpes pakalpojumus. Pacientu uz dienas stacionāru valsts apmaksāto pakalpojumu saņemšanai nosūta ģimenes ārsts vai speciālists. Ja pacients ir atvests uz ārstniecības iestādi un netiek stacionēts, ārstniecības iestādēs ir izveidotas un arī turpmāk tiks veidotas pacientu viesnīcas, lai dotu pacientam iespēju palikt pa nakti ārstniecības iestādē, ja nav iespējams nokļūt mājās vai pacients nevar noteiktajā laikā ierasties ārstniecības iestādē.
Veselības aprūpe mājās ir māsas vai ārsta palīga (feldšera) sniegta veselības aprūpe pacientam viņa dzīvesvietā. Tā tiek sniegta gadījumos, kad pacientam nav nepieciešams atrasties slimnīcā, bet medicīnisku indikāciju dēļ, piemēram, būtiski kustību ierobežojumi, pacients nav spējīgs nokļūt pie ģimenes ārsta vai cita speciālista. Par pacientam nepieciešamo veselības aprūpi mājās un tās prognozējamo ilgumu lemj ģimenes ārsts. Pacientam veselības aprūpes pakalpojumus sniedz mājās, ja pacientam ir hroniskas saslimšanas un pārvietošanās traucējumi, kuru dēļ pacients nespēj ierasties ārstniecības iestādē, kā arī, ja pacients ir izrakstīts no stacionārās ārstniecības iestādes vai dienas stacionāra pēc ķirurģiskas iejaukšanās.
Veselības aprūpe ietver gan slimību profilaksi, gan ārstniecību slimības laikā, gan medicīnisko rehabilitāciju, lai pacientam atjaunotu darbaspējas. Savlaicīgi un optimālā apjomā veikta medicīniskā rehabilitācija un nepieciešamības gadījumā medicīniskās rehabilitācijas procesā sasniegtā rezultāta attīstīšanas turpināšana sociālās un profesionālās (aroda) rehabilitācijas ietvaros ļauj mazināt vai pilnībā novērst funkcionālos traucējumus un to sekas, tādējādi novēršot vai mazinot pārejošu darba nespēju, nodrošinot invaliditātes profilaksi vai mazinot invaliditātes smaguma pakāpi. Tas savukārt uzlabo personu dzīves kvalitāti un personu ar funkcionāliem ierobežojumiem sociālās lomas saglabāšanu vai atgūšanu, kā arī ilgtermiņā mazina finansiālo slogu veselības aprūpes un sociālajai sistēmai.
Saskaņā ar normatīvajiem aktiem[145] ieslodzīto personu veselības aprūpi organizē Tieslietu ministrija. Tā ir nodalīta no vispārējās Latvijas iedzīvotāju veselības aprūpes sistēmas. Tātad, tiklīdz persona nokļūst ieslodzījuma vietā, viņai nav pieejams ģimenes ārsts, kompensējamie medikamenti, profilaktiskās apskates un izmeklējumi pilnā apjomā. Ieslodzīto personu primāro veselības aprūpi nodrošina ārstniecības persona uz vietas ieslodzījuma vietās, sekundāro veselības aprūpi sniedz veselības aprūpes sistēmā esošas ārstniecības iestādes. Ieslodzīto personu veselības aprūpe tiek finansēta no Tieslietu ministrijas budžeta, izņemot medikamentus TB un HIV/AIDS ārstēšanai, kurus finansē no veselības aprūpes budžeta. Finansējums ieslodzīto personu veselības aprūpei valsts budžetā tiek paredzēts, taču tas ir nepietiekamā apjomā.
Lai pārorientētu veselības aprūpes sistēmu no ārstēšanas slimnīcā uz primāro un ambulatoro līmeni, politikas plānošanas līmenī jādefinē stacionāro un ambulatoro pakalpojumu plānošanas principi, teritoriālā izvietojuma un sniedzamā pakalpojuma apjoma plānošanas kritēriji, kā arī kritēriji sniegto pakalpojumu kvalitātei, t.sk. jādefinē ārstniecības procesā iesaistīto mediķu kompetences visos aprūpes līmeņos.
Lai veselības aprūpes nozarē ilgtermiņā nodrošinātu cilvēkresursus un to attīstību, 2006.gadā Ministru kabinets apstiprināja programmu „Cilvēkresursu attīstība veselības aprūpē 2006.-2015.gadam”[146]. Tajā kā galvenie uzdevumi ir izvirzīti – efektīva cilvēkresursu plānošana, nozares nodrošināšana ar cilvēkresursiem nepieciešamā skaitā, izvietojumā un atbilstošā kvalifikācijā, izglītības sistēmas attīstīšana un darba samaksas sistēmas pilnveidošana. Cilvēkresursus veselības aprūpē ir svarīgi plānot veselības nozarē īstenoto reformu kontekstā un ņemot vērā ambulatoro un stacionāro ārstniecības iestāžu attīstības plānā paredzētos pasākumus. Tādēļ turpmākā laika posmā nepieciešams izstrādāt jaunu, aktualizētu plānu cilvēkresursu attīstībai veselības aprūpē. Plānojot cilvēkresursus terciārā līmenī, jāņem vērā ārstniecības iestāžu, kuras sniedz terciārās veselības aprūpes pakalpojumus, izvietojums.
Identificētās problēmas:
1. Veselības aprūpes sistēma risina veselības problēmu izraisītās sekas, tas ir, ārstē slimības, nevis pietiekami novērš to cēloņus (slimību profilakse, veselības veicināšana, ambulatorā aprūpe), kas ir par pamatu sliktajam sabiedrības veselības stāvoklim,
2. Netiek nodrošināta integrēta, nepārtraukta un pēctecīga veselības aprūpe, ko veicina arī maksāšana ārstniecības personai par veikto manipulāciju nevis ārstēšanas gala rezultātu (kvalitāti),
3. Laika posmā, kad tika palielināts finansējums veselības aprūpes sistēmai un palielinājās izmaksas uz vienu iedzīvotāju, veselības aprūpes sistēmas efektivitāte nepalielinājās, piemēram, nemainījās ģimenes ārsta un ambulatoro speciālistu realizēto aprūpes epizožu skaits, nepalielinājās pacientu apmierinātība attiecībā uz veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību.
4. Tādejādi, nodrošinot veselības aprūpes jomas finansējuma palielinājumu atbilstoši valsts budžeta iespējām, ir svarīgi ieviest pasākumus veselības aprūpes sistēmas darbības efektivitātes palielināšanai,
5. Nav pietiekami izmantota iespēja slēgt līgumus tikai ar efektīvākajiem (darbības efektivitāte un izmaksu efektivitāte) pakalpojumu sniedzējiem. Līdz ar to veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju skaits un struktūra nav optimāla.